Bundesbankas zelts pārvērtēts – citādi negatīvs pašu kapitāls? Vai pārdot Bundesbankas zeltu tagad?

395 miljardi eiro zeltā bilancē – stāvoklis uz 31.12.2025

Kad Vācijā tiek diskutēts par Bundesbankas zeltu, runa reti ir par grāmatvedību. Un tomēr tieši tas ir būtības kodols: 2025. gada bilancē Bundesbankas zelta pozīcija „pārvērtēšanas dēļ“ ir pieaugusi līdz 395 miljardiem eiro – vēsturiski augstākajam līmenim.

Tajā pašā laikā Bundesbanka 2025. gadā atkal uzrāda zaudējumus: gada deficīts ir 8,6 miljardi eiro, tādējādi bilances zaudējumi kopumā sasniedz 27,8 miljardus eiro.

Tas rada jautājumu, kas pašlaik tiek uzdots daudz biežāk nekā agrāk: ko tas nozīmē stabilitātei un uzticībai, ja centrālā banka cieš zaudējumus – un kāpēc tieši zeltam tajā ir tik liela nozīme?

„Pārvērtēts“ nozīmē: tirgus cena noteiktā datumā – nevis „triks“

Vārds „pārvērtēts“ izklausās pēc politiska lēmuma. Faktiski Bundesbankas gadījumā tas galvenokārt raksturo bilances loģiku: zelts tiek vērtēts pēc tirgus cenas noteiktā datumā, un vērtības izmaiņas nenonāk peļņas un zaudējumu aprēķinā, bet gan atsevišķā postenī: pārvērtēšanas rezervē.

Zeltam šī rezerve 2025. gada beigās ir 387 miljardi eiro.
Kopējais pārvērtēšanas izlīdzināšanas postenis (zelts, ārvalstu valūtas, vērtspapīri) ir 388 miljardi eiro.

Šis mērogs paskaidro, kāpēc „zelts bilancē“ šodien nav tikai diskusija par rezervēm, bet gan bilances jautājums.

Tīrais pašu kapitāls 363 miljardi eiro – un kāpēc bez zelta viss izskatītos citādi

Bundesbanka kā galveno rādītāju norāda tīro pašu kapitālu 363 miljardu eiro apmērā.
Svarīgi ir tas, kas ir iekļauts šajā rādītājā: papildus pamatkapitālam un rezervēm, arī tieši pārvērtēšanas izlīdzināšanas postenis, kā arī bilances zaudējumi.

Efekts ir skaidrs: strauji pieaugusī zelta pārvērtēšanas rezerve bilancē pārmērīgi kompensē zaudējumu fāzi. Bez šī vērtēšanas bloka bilances „optiskā“ stabilitāte būtu ievērojami mazāka – un tieši tāpēc ir maldinoši uzskatīt zeltu par brīvi atsavināmu „finanšu spilvenu“ citiem mērķiem.

Svarīgs ierobežojums: pārvērtēšanas rezerves nav fonds zaudējumu segšanai

Lai cik stabilizējoši darbotos pārvērtēšana: Bundesbanka skaidri norāda, ka pārvērtēšanas rezerves atspoguļo vērtības izmaiņas, taču bilances zaudējumus ar tām nevar ieskaitīt. Zaudējumi tiek pārnesti un vēlāk segti no peļņas.

Tāpēc tie, kuri apgalvo, ka var vienkārši izmantot „zelta peļņu“, jauc bilances loģiku ar likviditāti. Bilance saka: vērtība ir. Budžets jautā: kur ir skaidra nauda?

Kāpēc Bundesbanka vispār cieš zaudējumus

Mehānisms ir mazāk iespaidīgs nekā virsraksti: aktīvu pusē ir uzkrājumi no monetārās politikas fāzes ar zemu procentu likmju obligācijām. Pasīvu pusē ir noguldījumi ar augstākām procentu likmēm.

Bundesbanka to 2025. gadam precizē ļoti konkrēti: monetārās politikas vērtspapīru procentu likme vidēji bija 0,58 %, savukārt procentu slogs no kredītiestāžu monetārās politikas noguldījumiem bija 2,31 %.

Rezultāts ir negatīva procentu marža – un tieši no tā rodas zaudējumu gadi.

Fratzscher priekšlikums: pārdot zeltu, lai radītu rīcības brīvību

Šādā situācijā izskan DIW prezidenta Marcel Fratzscher priekšlikums pārdot daļu Vācijas zelta rezervju, lai finansētu investīcijas. Publiskajās debatēs bieži tiek minēta pašreizējā krājumu vērtība: „gandrīz 440 miljardi eiro“.

Ideja no pirmā acu uzmetiena šķiet pragmatiska: augsta zelta cena, tukša kase – kāpēc gan nepārgrupēt? Kļūda slēpjas detaļās: centrālajām bankām zelts nav tikai „ieguldījums“, bet arī bilances enkurs un uzticības rezerve. Tieši tāpēc Bundesbanka un daudzi ekonomisti šo priekšlikumu noraida.

Galvenā problēma: pārdošana samazina ne tikai zeltu – bet arī bilances noturību

Tas, kurš pārdod zeltu, samazina posteni, kas baro pārvērtēšanas rezervi. Vidē, kurā Bundesbanka pārnes bilances zaudējumus, tas ir vairāk nekā tikai portfeļa jautājums. Tas ir jautājums par pašu „bufera“ robustumu tirgu un sabiedrības uztverē.

Turklāt zelts centrālo banku kontekstā ir pievilcīgs tieši tāpēc, ka tas neatbilst nevienam atsevišķam parādnieka riskam. Pasaulē, kurā pieaug ģeopolitiskā spriedze un uzticība ātri kļūst par deficīta resursu, tā ir strukturāla priekšrocība – ne tikai cenas arguments.

Cik daudz zelta Vācijai vispār ir?

Saskaņā ar Bundesbankas datiem Vācijai ir aptuveni 3 384 tonnas zelta, kas ir otrs lielākais valsts zelta krājums pasaulē.
Tas parāda: mēs nerunājam par nebūtisku pozīciju, bet gan par centrālu valūtas rezervju sastāvdaļu.

Skaitļi, kas palīdz izprast situāciju

Diskusija kļūst saprotamāka, ja bilances loģiku apkopo vienuviet.

Nobeigumā: zelts nav budžeta džokeris

Priekšlikums pārdot zeltu izklausās pēc īsākā ceļa. No bilances viedokļa tā drīzāk ir apmaiņa: īstermiņa ieņēmumi pret ilgtermiņa noturību. Un kamēr pārvērtēšanas rezerves nevar „tāpat vien“ pārvērst peļņā vai budžeta līdzekļos, paliek izšķirošais jautājums: vai tiešām vēlamies samazināt tieši to posteni, kas zaudējumu gados redzami stabilizē uzticību bilances arhitektūrai?

Tieši procentu likmju pavērsienu, ģeopolitiskās nenoteiktības un plašu debašu par valsts izdevumiem posmos tas ir lēmums, kam ir ne tikai ekonomiska, bet arī institucionāla ietekme.

Saglabājiet tālredzību, Jūsu Helge Peter Ippensen