Vai eiro (teorētiski) ir segts ar zeltu? Ko patiesībā liecina ECB bilance

1 279 478 milj. € zelta ECB bilancē – izklausās pēc „seguma“, taču tas ir kas cits

Uz 2026. gada 13. februāri Eurosistēmas konsolidētais pārskats pozīcijā „Zelts un zelta prasījumi“ uzrāda atlikumu 1 279 478 milj. € apmērā. Tā ir milzīga summa – un tieši tas rada jautājumu: ja centrālā banka glabā zeltu, vai eiro ir vismaz „nedaudz“ segts ar zeltu?

Intuitīvās gaidas bieži vien ir šādas: zeltam centrālās bankas bilancē automātiski būtu jānozīmē, ka „aiz“ valūtas stāv fiksēts vērtības enkurs. Realitāte ir skarbāka: eiro nav konvertējams zeltā, un nav mehānisma, kas tieši piesaistītu naudas piedāvājumu vai kredītu izsniegšanu zelta krājumiem. Eurosistēmā zelts galvenokārt ir rezerves un uzticības aktīvs – nevis solījums to izpirkt.

Ko „zelta segums“ nozīmēja vēsturiski – un kā trūkst šodien

Klasiskā zelta standarta gadījumā izšķiroši bija tas, ka banknotes vai centrālās bankas naudu varēja apmainīt pret zeltu pēc fiksēta kursa. Tādējādi naudas radīšanu praktiski ierobežoja zelta ieplūde un aizplūde. Tieši šīs sasaistes trūkst mūsdienu Fiat-System: zelts tiek glabāts, taču ne kā „skaidras naudas atlikums“, pret kuru iedzīvotāji vai bankas varētu apmainīt eiro pret zeltu.

Tomēr ir vērts ielūkoties bilances loģikā, jo tā ļauj uzdot citu, aizraujošāku jautājumu: cik liels ir zelta bloks attiecībā pret šauri definēto naudas daudzumu? Ne kā solījums, bet kā attiecība.

Aprēķins: zelta vērtība pret naudas rādītāju M1

Teorētiskajam seguma koeficientam zelta pozīcijas vērtība bieži tiek pretstatīta naudas rādītājam, parasti M1 (skaidra nauda apgrozībā plus uz pieprasījumu noguldījumi). Kā pašreizējo orientieri M1 rādītājam var izmantot pēdējo publicēto stāvokli: 11 087 922 milj. € (2025. gada decembris).

Zelta vērtību mēs zinām no pārskata (1 279 478 milj. €). Lai no tā atvasinātu uzskatāmu lielumu, var papildus izmantot aktuālo tirgus enkuru: 1 g zelta ~ 140,50 € (atsauces vērtība tuvu spot cenai). No tā var pat aptuveni secināt, kādam zelta daudzumam atbilst šis bilances novērtējums.

Šie skaitļi ir apzināti uztverami kā teorētiska attiecība. Tie nenozīmē, ka 1 000 eiro šodien būtu „segti ar 0,82 g zelta“, jo neviens nevar pieprasīt šos 0,82 g. Taču tie parāda: pat ļoti liels zelta bloks centrālās bankas bilancē attiecībā pret mūsdienu naudas daudzumu ir salīdzinoši mazs.

Kāpēc koeficients laika gaitā var samazināties, lai gan zelta vērtība „pieaug“

Daudzi gaida: ja zelta cenas pieaug, seguma koeficientam būtu automātiski jāpalielinās. Praksē bieži notiek pretējais – un tas ir galvenais maldu mehānisms:

Gaidas: zelts kļūst vērtīgāks, tātad valūta kļūst „stabilāk segta“.
Realitāte: naudas daudzums un noguldījumi var augt straujāk nekā novērtētais zelta bloks – koeficients samazinās.

It īpaši pēc krīzes posmiem vai ilgstošiem zemu procentu likmju periodiem banku sistēma ir uzkrājusi noguldījumus, kamēr centrālās bankas ir strādājušas ar likviditāti, obligāciju portfeļiem un refinansēšanas operācijām. Pat ja zelta cena pieaug, M1 var augt dinamiskāk un mazināt šo attiecību.

Vai tam ir monetārās politikas sekas? Netieši jā – bet citādi, nekā daudzi domā

Zelts bilancē nedarbojas kā mehānisks bremžu klučis monetārajai politikai. Tas iedarbojas drīzāk trīs netiešos veidos.

Pirmkārt, zelts ir bilances buferis. Pieaugot zelta cenai, pieaug pārvērtēšanas rezerves; tas var uzlabot priekšstatu par spēcīgumu un noturību pret krīzēm, neizpērkot ne vienu pašu eiro.

Otrkārt, zelts ir uzticības signāls, īpaši ģeopolitiski nemierīgos laikos. Tas, ka centrālās bankas visā pasaulē gadiem ilgi uzkrāj zeltu, ir dokumentēts: pati ECB norāda, ka centrālās bankas 2024. gadā nopirka vairāk nekā 1 000 tonnu un globālie krājumi ir aptuveni 36 000 tonnu. Tajā pašā laikā jaunākie tirgus pārskati rāda arī posmus, kuros pirkumi atkal atdziest – piemēram, ziņots par 863,3 tonnām centrālo banku neto pirkumu 2025. gadā. Būtība ir tāda: zelts joprojām ir politiski un psiholoģiski ļoti nozīmīgs – pat bez zelta standarta.

Treškārt, zelts ir rezervju diversifikācija pret valūtas un sankciju riskiem. Šī motivācija vairs nav noslēpums, bet gan daļa no publiskajām debatēm.

Zelta standarts kā risinājums pret inflāciju? Reflekss ir pārāk vienkāršots

Zelta standarta pievilcība slēpjas cerībā uz „disciplīnu“: mazāk patvaļīgas naudas pavairošanas, mazāka inflācija. Taču par šo vienkāršību tiek maksāts ar mazāku elastību krīzēs, vājāku lender-of-last-resort funkciju un potenciāli lielākiem deflācijas riskiem, ja pieprasījums pēc naudas aug, bet zelta piedāvājums netiek līdzi.

Arī tāpēc pašreizējā monetārās politikas realitāte ir citāda: ECB vada procesus ar procentu likmēm, likviditāti un gaidām, kamēr inflācija un konjunktūra joprojām nosaka tempu. Jaunākajā ECB ekonomikas ziņojumā, piemēram, 2026. gada janvārī tiek minēta 1,7 % inflācija – vērtība, kas parāda, cik intensīvi mērķu sistēmā šodien tiek diskutēts par cenu stabilitāti un transmisiju, nevis par izpirkšanas paritātēm.

Secinājums: cena ir signāls – „segums“ ir definīcija

Ja „zelta segumu“ saprot kā izpirkšanas solījumu, atbilde ir skaidra: eiro nav segts ar zeltu. Ja „zelta segumu“ uzskata par bilances attiecību, jautājums ir pamatots – un aprēķins ir pamācošs: zelta bloks ir liels, bet M1 ir lielāks. No tā neizriet automātisms monetārajai politikai, bet gan labs skatījums uz nepietiekami novērtētu aktīvu valūtas mehānismā.

Saglabājiet tālredzību

Jūsu Helge Peter Ippensen